17/01/2026
Franču laikraksts LE FIGARO: ...kamēr pilsēta vēl gulēja, studentu korporācijas pulcējās Brāļu kapos, lai godinātu neatkarības cīņu varoņus...
Latvijas patriotisma atmoda: "Šoreiz mūsu valsts atradīsies dzelzs priekškara pareizajā pusē" autors: Sirils Luī (Cyrille Louis), publicēts 2025. gada 26. decembrī, Le Figaro
CEĻOJUMS GAR JAUNO DZELZS PRIEKŠKARU
Krievijas draudi mudina šo mazo baltu tautu uzturēt savas neatkarības simbolus, ar degsmi atbalstīt savu armiju un militāri gatavoties iespējamai agresijai. Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs pauž pārliecību, ka "šoreiz mēs atradīsimies dzelzs priekškara pareizajā pusē".
Daugavas krastmalā, spītējot aukstumam, pulcējies liels ļaužu pūlis, lai vērotu tradicionālo militāro parādi. Šajā 18. novembrī, Neatkarības dienā, goda vietā ir Latvijas armija, taču skatieni pievērsti NATO karavīriem. "Bez viņu klātbūtnes," nopūšas kāds skatītājs, "mums būtu visai grūti iegrožot mūsu kaimiņu – Krieviju."
Kamēr Rīgas debesīs padomju laika divplāksnis zīmē Latvijas karogu, izlaižot platus sarkanu dūmu vālus, Beļģijas gaisa spēku iznīcinātājs F-16, kā arī četri Ungārijas un Spānijas kaujas lidaparāti liek atskanēt savu reaktīvo dzinēju dārdoņai. Šie lidaparāti, kas bāzējas Lietuvā, ir atbildīgi par iejaukšanos gadījumā, ja Krievija ielauztos Baltijas valstu gaisa telpā. Garām oficiālajai tribīnei defilē tanku "Leopard" kolonna, kas rotāta ar Dānijas, Polijas un Spānijas karogiem. Tiem braucot garām, tiek vicināti karodziņi un aplausi kļūst vēl skaļāki
"Mana ģimene vienmēr ir svinējusi neatkarības dienu," stāsta Roberts Korbaka, "tostarp padomju okupācijas laikā, lai gan tas bija oficiāli aizliegts." Trīsdesmitgadnieks uzceļ vienu no saviem dēliem uz pleciem, kamēr otrs paceļas pirkstgalos, lai ieraudzītu bruņutehniku. Klausoties viņā, šķiet, ka šogad svinībās valda neierasti nomācoša gaisotne. "Mums ir sajūta, ka staigājam pa ļoti plānu ledu, un nav ne mazākās nojausmas, ko mums nesīs nākotne." Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā Roberts Korbaka, tāpat kā daudzi citi latvieši, bažījas, ka viņa valsts varētu kļūt par nākamo mērķi. "Trīsdesmit piecus gadus pēc brīvības atgūšanas," viņš saka, "mēs saprotam, ka to nevar uzskatīt par pašsaprotamu."
Dažas stundas agrāk, kamēr pilsēta vēl gulēja, studentu korporācijas pulcējās Brāļu kapos*, lai godinātu neatkarības cīņu varoņus. Šīs patriotiskās organizācijas, kuru vēsture sniedzas līdz 19. gadsimta beigām, tradicionāli ir pirmās, kas atzīmē valsts svētkus. Tērpušies tumšos uzvalkos, ar krāsu lentēm un noplukušām samta cepurēm (deķeļiem), vīri stājas aiz karoga, kuru simboliski apsargā trīs vai četri ar rapieriem bruņoti biedri. Sievietes, kuras ir mazākā skaitā, valkā kažokādas cepures un tur rokās sarkanbaltsarkanus ziedu pušķus. Zem draudīgajām debesīm tiek ieturēts klusuma brīdis, kam seko Latvijas himna un ziedu nolikšana pie Mātes Latvijas tēla. Lielo universitāšu rektori un Zemessardzes – 10 000 brīvprātīgo lielas militarizētas organizācijas – kapelāns saka īsas, nopietnības pilnas runas. "Simt septiņus gadus pēc mūsu neatkarības izcīnīšanas," aicina viens no viņiem, "mēs esam parādā varoņiem, kuri par to ziedoja savas dzīvības, būt gataviem cīnīties, lai mūsu valsts paliktu brīva."
Studentu korporāciju biedri soļo pa Rīgas ielām uz Brāļu kapiem*, lai godinātu kritušos, kuri cīnījās par valsts neatkarību. Rituāls, kas tradicionāli ievada valsts svētku atceres pasākumus.
Marģers un Linards Poči, divi brāļi ap piecdesmit gadiem, tērpušies korporācijas "Tālavija" krāsās. Šī ar Rīgas Politehnisko institūtu saistītā apvienība tika izveidota, lai veicinātu latviešu valodu un nacionālismu laikā, kad vēl dzīvojām cara pakļautībā. Tāpat kā citas studentu korporācijas, PSRS laikā tās darbība tika apturēta, bet 1991. gadā atjaunota. Krievijas draudu atdzimšana tai šodien piešķir jaunu sparu. Ik nedēļu tās biedri pulcējas, lai apmeklētu literāros vakarus, trenētos paukošanā un paustu savu nacionālo degsmi. Daudzi no viņiem ir iestājušies Zemessardzē, lai būtu gatavi aizstāvēt savu valsti. "Kopš iebrukuma Ukrainā," apgalvo Marģers Počs, "mūsu neatkarības svētki ir atguvuši savu pilno jēgu. Es neteiktu, ka mums ir bail, bet mēs ar skaidru prātu gatavojamies vēlreiz cīnīties par Latvijas neatkarību."
Šis degsmes uzplūds neaprobežojas tikai ar vienu vai otru politisko nometni. Rakstnieks Jānis Joņevs, kura romāns "Jelgava 94" saņēmis vairākas literatūras balvas, atzīst, ka ilgi ar aizdomām raudzījies uz patriotiskiem uzsaukumiem. "Es uzaugu alternatīvās kultūras vidē, ko ietekmēja smagais metāls un kas pretojās jebkādai autoritātei," viņš smaidot saka, piemiedzis acis. "Līdz brīdim, kad Krievijas iebrukums Ukrainā lika man mainīt savu skatpunktu." Šajā 18. novembrī romānists gan neies tik tālu, lai pievienotos pūlim, kas atnācis apbrīnot bruņutehniku. Taču viņš apsver iespēju sekot to draugu piemēram, kuri iestājušies Zemessardzē. "Šajos nemierīgajos laikos ir svarīgi parādīt tiem, kas mūs apdraud, ka esam vienota tauta." Gints Apals, bijušais diplomāts, kurš vada Okupācijas muzeja Vēstures nodaļu, ar bažām secina, ka "latvisko identitāti arvien vairāk strukturē bailes no Krievijas".
Attieksmes saasināšanās pret ievērojamo krievvalodīgo minoritāti, kas radusies Staļina pavēlēto iedzīvotāju pārvietošanas rezultātā pēc Otrā pasaules kara, ir iespaidīga. Dažas nedēļas pēc iebrukuma Ukrainā varasiestādes rīkojās izlēmīgi, nojaucot milzīgo obelisku, pie kura pakājes ik gadu pulcējās vairāki tūkstoši cilvēku, lai pieminētu valsts "atbrīvošanu", ko veikusi Sarkanā armija. "Līdz tam," skaidro Normunds Mežviets, Valsts drošības dienesta (VDD) priekšnieks, "desmitiem NVO strādāja, lai izplatītu Kremļa ietekmi, kritizējot mūsu tā saukto rusofobiju, nosodot nezin kādu nacisma atdzimšanu vai pieprasot privilēģijas krievvalodīgo minoritātei. Mēs viņiem likām saprast, ka turpmāk netiks pieciesta nekāda atbalsta paušana Maskavas politikai." Piekļuve televīzijas kanāliem, kā arī galvenajām ziņu vietnēm, kas tiek uzskatītas par tuvām Kremlim, ir aizliegta. Vairāk nekā 840 Krievijas pilsoņiem tika lūgts pamest valsti, jo viņi nebija spējuši nokārtot tagad obligāto valodas pārbaudi, savukārt 3700 ārvalstniekiem tika liegta ieceļošana valstī.
Krievija un tās vasalis Baltkrievija no savas puses pastiprina spiedienu uz Latviju. Kopš gada sākuma gandrīz 12 000 ārzemnieku mēģinājuši nelegāli iekļūt valstī no to teritorijas. "Pārvadātāji, kas otrā robežas pusē darbojas pilnīgi brīvi, palīdz viņiem pārgriezt žogu un pēc tam atrast ceļu, kad tas šķērsots," apgalvo Artūrs Pupiņš, Silenes robežsardzes nodaļas priekšnieka vietnieks. Krievijas dienestiem paralēli tiek piedēvēti vairāki diversijas akti – piemiņas vietu apgānīšana un Molotova kokteiļu mešana pa Okupācijas muzeju. "Pēc četriem kara gadiem abas lingvistiskās grupas ir polarizētas vairāk nekā jebkad agrāk," skumst Staņislavs Tokalovs, trīsdesmitgadīgais seriāla "Padomju džinsi" (Soviet Jeans) režisors, kurš jūtas vienlaikus pilnībā latvietis un nelokāmi lepns par savu krievisko izcelsmi. "Kara laikā," atzīst Normunds Mežviets, "ne vienmēr ir iespējams rīkoties ar baltiem cimdiem..."
Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, kura birojs atrodas Rīgas pils sirdī, ir kategorisks: "Krievija cenšas pārbaudīt mūsu apņēmību. Ja mēs izrādīsim vājumu, tā mēģinās iet arvien tālāk." Noraidot satraucošās prognozes, valsts vadītājs pauž pārliecību, ka var paļauties uz NATO atbalstu. "Sabiedroto dalība mūsu militārajā parādē," viņš saka, "sūta spēcīgu drošību apliecinošu signālu." Krievijas iebrukuma gadījumā aizsardzības plāni paredz, ka daudznacionālā brigāde Kanādas vadībā dosies uz priekšējām līnijām kopā ar skaitliski nelielo Latvijas armiju, gaidot papildspēkus. "Kad pirms četriem gadiem Krievijas tanki virzījās pa ceļu uz Kijivu, Latvijas tautu sākumā pārņēma lielas bailes," atzīst prezidents Rinkēvičs. "Kopš tā laika esam iemācījušies sadzīvot ar hibrīdkaru, ko mums uzspiež mūsu kaimiņi. Acīmredzot garais miera laikmets, kas sekoja aukstajam karam, tagad ir beidzies. Bet esmu pārliecināts, ka mūsu valsts šoreiz atradīsies dzelzs priekškara pareizajā pusē."
Aptuveni 300 kilometrus tālāk uz austrumiem, meža biezoknī, kur satiekas robežas ar Krieviju un Baltkrieviju, jauni nocietinājumi iemieso šo cerību. Prettanku grāvji, pūķa zobu un čehu ežu rindas, cits uz cita sakrauti betona bloki... Šī "Baltijas aizsardzības līnija", par kuras būvniecību Rīgas, Viļņas un Tallinas varasiestādes kopīgi paziņoja 2024. gada janvārī, vēl nebūt nav pabeigta. Taču visas trīs valstis to ir izvirzījušas par prioritāti. Latvijas valdība ir piešķīrusi 300 miljonus eiro, lai līdz 2028. gadam nostiprinātu savu 400 kilometrus garo austrumu robežu. "Ideja nav veidot jaunu Mažino līniju," apgalvo par projektu atbildīgais pulkvedis Andris Rieksts, "bet gan iekļaut šos pasākumus daudz plašākā aizsardzības sistēmā." Nākotnē, piešķirot papildu finansējumu, tajā tiks integrētas artilērijas baterijas, pretdronu aizsardzības sistēmas, kā arī kājnieku mīnas. Baltijas valstis, tāpat kā Polija un Somija, pavasarī izstājās no konvencijas, kas aizliedz šo ieroču izmantošanu.
"Brīdī, kad ļaujam ienaidniekam ieņemt kādu teritorijas daļu," norāda pulkvedis Rieksts, "tās atgūšana kļūst ārkārtīgi dārga. Tāpēc mūsu mērķis ir atvairīt viņu pie nulles līnijas." Oktobra sākumā parakstīts rīkojums ļauj armijai izveidot nocietinājumus privātajos zemesgabalos līdz 30 kilometriem no robežas, negaidot īpašnieku iespējamo pārsūdzību iznākumu. Bijušās purvainās teritorijas, kas savulaik tika nosusinātas lauksaimniecības vai būvniecības vajadzībām, plānots atkal appludināt, lai apgrūtinātu ienaidnieka pārvietošanos. "Nepārvarama aizsardzības līnija nepastāv," atzīst virsnieks, "it īpaši kopš dronu parādīšanās ir radikāli mainījusi kaujas lauku. Taču šai aizsardzības infrastruktūrai vajadzētu ļaut mums vismaz iegūt dārgo laiku."
Balvu – Krievijas tuvumā esošas pilsētas ar 5000 iedzīvotājiem – mērs pauž gandarījumu, zinot, ka armija ir gatava to aizstāvēt. Kopš kara sākuma Ukrainā tā vairs nevilcinās parādīties un rīkot mācības pavisam tuvu robežai. Vairāki NATO bruņutransportieri nesen pirmo reizi piedalījās militārajā parādē, kas tika rīkota šī nabadzīgā lauksaimniecības reģiona ar novecojošo sabiedrību centrā. "Daži baidās, ka šāda spēka izvēršana varētu izsaukt Krievijas dusmas," atzīst Jānis Trupovnieks. "Taču vairums ir atviegloti, ka var palikt mājās, nebaidoties no ienaidnieka tanku ierašanās..."
91 gadu vecā Ingrīda Meierovica vēlētos, kaut varētu teikt to pašu. Kopš kara sākuma Ukrainā šo eleganto rīdzinieci, kurai joprojām ir ļoti asa atmiņa, atkal vajā bērnības murgi. "Es bieži sev jautāju, kas notiks, ja krievi atgriezīsies," viņa nopūšas. 1944. gada septembrī Ingrīdai bija tikai 10 gadi, kad Sarkanā armija ieņēma Latviju. "Mēs ar vecākiem un brāļiem iesēdāmies pēdējā vilcienā uz Vāciju, pirms ceļš tika pilnībā nogriezts," viņa stāsta, balsij aizlūstot no emocijām. Viņi tur pavadīja kara beigas, baltiešu bēgļu ieskauti, kamēr vairāki viņu tuvinieki pazuda Sibīrijā un nacistu nometnēs.
Ingrīda, kuras ģimene galu galā emigrēja uz Austrāliju, savā valstī atgriezās tikai pusgadsimtu vēlāk, kad tā bija atguvusi neatkarību. Viņas rūpīgi iekārtotajā viesistabā par vētraino vēsturi liecina viņas nelaiķa vīratēva Zigfrīda Meierovica eļļas portrets – viņš pirms gadsimta bija pirmais Latvijas ārlietu ministrs. "Kad sabruka PSRS," skumji smaida Ingrīda Meierovica, "mēs kādu laiku ticējām, ka mūsu nelaimju cikls būs pārtrūcis. Diemžēl nebija ilgi jāgaida, lai atkal uzvirmotu bailes par to, ka mūsu valsts no jauna tiks ievilināta lamatās."
Le réveil du patriotisme letton : «Notre pays se retrouvera cette fois du bon côté du rideau de fer»
Par notre envoyé spécial en Lettonie, Cyrille Louis
Publié le 26 décembre 2025
